Kara dienas.

Skaista kļūst skolas apkārtne…

Skolotāja J. Paviļona atmiņu stāsts par skolas apstādījumu veidošanu.

Kad celiņš uz dzīvojamo māju bija izveidots, radās vajadzība izveidot trijstūra zemes gabaliņu skolas ziemeļrietumu galā. Cik grūti ir tam, kuru nostāda klajumā, kur it nekā nav, un liek kaut ko veidot. To visu varētu prasīt no dārznieka – speciālista, bet tāda nav, viss jāzina pašam – pašam jāizdomā, jāizmēra, jāierīko. Ir jāsteidzas, jo skolas direktors Fr. Beķeris nepacietīgi gaida norādījumus, gaida ar lāpstām bruņojušies bērni.

Kad Mazais parks izplānots un ziemeļrietumu loka ceļš nosprausts, tā abās pusēs rokam nelielu grāvi, ko ārpusē 1948. gada 16. aprīlī apstādām ar lazdām. 19. aprīlī sastādīja liepiņas apkārt deju laukumam, bet 21. aprīlī liepiņu starpā sastādīja ceriņus.

Vairāk vajadzēja padomāt par skolas priekšā atrodošā laukuma izveidošanu. 15 m no skolas iestādījām liepiņu dzīvžogu un divas prāvas liepas dzīvžoga rindā. To visu paveicām 27. un 29. aprīlī. Maijā tika iestādītas eglītes ziemeļu pusē uz robežas un blakus ceļam pie rotaļu laukuma. 1948. gadā gandrīz pabeigti visi stādījumi un ierīkots puķu dobes Mazajā parkā.

Direktoram Fr. Beķerim rodas doma, ka jāierīko vēl atsevišķs parks, kurā jāatrodas kalniņam ar kanālu apkārt un sēnīti galā. Projektēju pēc Budbergas parka kalniņa parauga – 10 m diametrā. Un tad sākas rakšana. Mazākie nadzīgi loba velēnu, parādās melns 4m plats gredzens. Bērni ātri pagurst. Kalns prasa milzu pūles. Kādu svētdienu direktors rok viens pats, visu dienu līdz pagurumam, bet kalns necik augstu nepaceļas. Tas prasa ilgstošu, smagu darbu.

Visgrūtāk veicas pēdējie darbi: pagatavoju koka šablonu, ar kura palīdzību veidojām kalniņu nošķelta konusa veidā. Tas jānoklāj ar velēnām, kuras jānes augšā. Traucē dubļi, lietus, tādēļ kalniņu pabeidzām 1948. gada 7. oktobrī. Pamazām skola pieņem koptas vietas izskatu. Bet kopšanu traucē neglīta, veca rija, kas saglabājusies no neatminamiem laikiem. Tā atrodas starp skolas ēku un dzīvojamo māju – taisni ceļa vidū. Laika gaitā tā galīgi sabrukusi – sanāk bērni un sākām pamazām to noplēst. Ar māla gruvešiem aizbērām zemās vietas parka ziemeļu stūrī. Pazūd pagātnes ēnas. Vieta pamazām kļūst līdzena.

Direktor jau sen lolo cerību pie skolas uzcelt statuju. Beidzot Mārtiņš Zauns Rīgā izveido statuju no mākslīgā akmens. Šo statuju automašīna atved uz Mežgaļiem un uzstāda pie skolas. Vēlāk pie tās ierīko soliņus, šī vieta kļūst bērniem par iemīļotu gan atpūtai, gan mācībām. 1949. gada pavasarī vēl veicam vairākus stādīšanas darbus: vispirms sastādījām ievas ap kalniņu, pēc tam melnalkšņu aleju parka ziemeļu malā divās rindā.

Mežgaļu skolas naturālisti , piedalāmies milzīgajā skolas apstādīšanas un apkopšanas darbā, nav aizmirsuši arī savu tiešo uzdevumu – izvest zinātniski – pētnieciskos darbus savos izmēģinājumu lauciņos. Tā skolā top atbilstoši prasībām izveidoti izmēģinājumu lauciņi Ar apstādījumu izveidošanu darbs pie kalniņa nebeidzas. Kalniņa galā uzcēla lapenīti, pāri kanālam uzbūvēja skaistu tiltiņu, izgatavoja uzkāpšanai kalnā cementa kāpnes ar baltām margām.

1949. gada rudenī turpinās stādījumi skolas parkā. Tiek iestādīti četri skābaržu kociņi, kurus no Svitenes parka palīdz atgādāt skolotājs Hammers. Taču kociņi neizturīgi un 1950. gada bargajā ziemā tie izsalst. Pie mums vairs nav vientuļi. Jaunie kociņi aug, iezīmējas jaunā parka kontūras. Ja pārējā apkārtne ir neglīta un nolaista, tad mums skaistums nav jāmeklē – mēs to izveidojam uz vietas.

Skolas apkārtnes izdaiļošanas darbs pamatos beidzās ar to, ka no Rīgas tiek atvesta pēc Šmalca projekta izgatavota vāze un uz tiek uzstādīta skolotāju dzīvojamās mājas priekšā – apaļi izveidotās puķudobes vidū.

Skolas direktors Fr. Beķers pie vāzes 1950. g maijā.